*
Vai rakstīšana
manī dzīvo tikai tad, kad sāp?
Sasodītus.. novembris, decembris, janvāris, februāris, marts, aprīlis, maijs, jūnijs.. 8
mēnešus ne vārda un es tāpat sēžu savās pretīgajās četrās sienās un cenšos
izspiest ūdeni no acīm. Šodien nedabīgi. Šodien sāpēja tik ļoti, ka nespēju.
Tik pretīgas un parazītiskas sajūtas sevī nebiju (neesmu) jutusi nekad savā
dzīvē. Cenšos raudāt, bet nevar. Kaut vienu tūkstošo daļiņu atdāvināt spilvenam
būtu svētki, bet tā vietā tas parazīts tricina manu ķermeni. Vai jūs no skumjām
esat kādreiz trīcējuši?
Es varētu
uzrakstīt grāmatu par mums. Tas ir, par sevi. Par to kā es biju. Un to kā tu
nekad nebiji. Un kā tagad tu esi un manis nav. Trīcoša miesa un sālsūdens pie
lūpas (ja paveicas).
Spīd acīs gaisma,
žilbina acis un uzdzen tirpoņu pirkstu galos un ausu ļipiņās. Dūmaka cepina
manu kaulus un rauj gabalos. Rauj kaulus, rauj miesu, pat pārplēš aknu un
liesu. Rauj asins kapilārus, sirds ritma pārsitieni raustās, rauj pašu sirdi...
Aplaudējat vēl, tāpēc jau vergojat diendienā, lai nopirktu biļeti, nopirktu
perfektu vietu perfektā rindā un paskatītos uz manu nožēlojamību no sava
perfektā skatupunkta ar perfekto smaidu un perfekto bezjēdzību.
Kad cilvēks jūt,
viņš ir. Nē, šodien es jūtu un neesmu. Tie plaudējošie izdzimteņi ar ģipsī
grebtiem smaidiem ir vairāk kā es. Viņi eksistē. Mākslīgi, tas tiesa, bet tas
ir daudz labāk kā nosmakt pašam savā neesamībā. To es dāvāju tam
vienīgajam. Cilvēki, negaidiet, kad liktenis jums atņems sirdspukstus. Atveriet
krūškurvi un izraujiet to pukstošo kropli ārā paši. Pasakiet kādam, ka mīlat.
Pasakiet to sev. Pašnāvība.
