Tas, kas man no tevis ir vajadzīgs, bieži vien sen jau ir mans.

„Kas ir šis dīvainais miesas gabals, ko uztver par mani? Ko iegrib, ko glāsta, ko salīdzina, poetizē, ko, beigbeigās, mīl? Vai es esmu katrā savas  ādas milimetrā? Es neesmu pat savā galvā! Par sirdi vispār viss ir samuldēts. Sirds ir tvirts un gaļains pumpētājs. Jā, sarežģīts, kaprīzs, bet tur nenotiek iemīlēšanās, sāpes, pārdzīvojumi un maiguma brāzmas. Ļoti iespējams, ka tās iziet CAURI sirdij, bet tās tur nedzimst. Es gribētu uzzināt, izpētīt, atrast, KUR tas rodas, jo TUR tad arī ir mana dvēsele un ES.

Dvēsele nekur nekoncentrējas, tā aptver visu.”

/Gundega Repše/

Mācoties pieskarties lietām, kas deg.

Šodien manī dzīvo mīlestība. Šķiet, ka nesāp, bet patiesībā tas ir mans miglainais skats un cerības par brīvu ķermeni. Jā, ķermeni, ne garu. Galu galā, ja šūnas slāpes remdē dzerot pašu asaras, tad  gars jau sen ir mainījis savu formu un transformējoties sakodējis savu esamību un sūtību katrā manā miesas mikro-milimetrā.
Vai cerība par brīvību ir ceļš uz brīvību? 
Vai domāšana par tevi mani aizvedīs pie tevis? 

Cerībai nav sūtības, tā nepieņems matērisku formu un neaizvedīs mani pie tevis un domas nebūs to pavadonis.

Šonakt pamodos nakts vidū, sniga putenis un es iemīlējos pasaulē. Citā. Tevis, draudziņ, tajā nebija, es meklēju, bet tevi neatradu. Laternas tik maigi aplika gaismas starus ap pārslu miesām, ka es gribēju darīt to pašu. Tāpēc turpināju tevi meklēt, lai mans sapnis par kopā būšanu ar tevi nebeigtos. Kur tu esi palicis? Vai mana doma par aizmiršanu sabiedēja tavu visumu? Bet, draudziņ, tā nebiju es, tā bija mana eksistence, mans siluets, kam nav dvēseles, asaru atdzērušās šūnas un Tu visa centrā. Mans siluets par mani nekā nezina. Mans siluets ir mans vājums.

Tu dzīvo tagad bez manis. Es tevi nogalināju un tagad pati nespēju sadūšoties uzcelt tev pienācīgu kapakmeni. Katrreiz, kad iedomājos par tevis guldīšanu man pāri plūst jūra. Jūra ir skaista, jūra vienmēr ir skaista, tu esi skaists, vienmēr, tad kāpēc man pāri plūst skaista jūra, kas  plaušās pludina gļēvumu? Esmu gļēva šodien, tāpat kā visu pārējo dzīvi. Vienīgais brīdis, kad biju stipra, bija kad iemīlējos pasaulē, kurā tevis nebija. Bet tad man atkal uznāca bailes dzīvot savā miesā un es pieķēros mīlestībai.

Tu izrādījies drosmīgāks un piedevi man. Piedevi par stūrgalvību un neizlēmību. Es nevaru atdāvināt savu visumu, un, paldies, ka to zini. Paldies, ka neliki man no tevis atteikties. Paldies, ka palaidi mani prom. Tagad atkal snieg un es cenšos iemīlēties pasaulē. Citā. Bez tevis. Tu mani atdāvināji pasaulei. Es tev piedodu. Es tevi mīlu. Es sapņoju par tevi. Es sapņoju par sevi. Manis nav, ja tevis nav. Tāpēc, lūdzu, uzdāvini man nedaudz savas drosmes, jo bez tās es ceļošu pie tevis, bet tad mana miesa nevarēs nakts vidū vērot sniega pārslu silto plaukstu apņemto ziedēšanu.

Es esmu mīlestība un tu esi mana mīlestība.

Klusā planēta, elpa krūtīs.

Laikam par maz ticēju un par daudz uzdrošinājos. 
Nemitīgā sajūta, ka nedrīkst palaist vaļā, ka jātur cik cieši vien var. Un šodien es nododu pasauli. Pirmo reizi iedomājos par iespēju atdāvināt savu visumu. Raudu par to, cik slikts draugs esmu. Raudu par to, ka nekad neesmu bijis draugs. Atdāvināt visumu? Kā, lai sevi kādam atdāvina?
Bet man tik ļoti gribas dzīvot. Vai otru maz drīkst tā nodot kā to daru es? Pastāv jebkas, kas drīkst būt attaisnojums aizmirstībai? Es negribu šķirties no sava visuma un raudu par to, cik ļoti man tomēr beidzot gribas dzīvot mierā ar savu esību.

Pārkārtošanās.

"Nonākt tik tālu, ka nava ne kaislības, ne naida, vienaldzīgi sīki dzīves pienākumi un vērtības, pats savā kailā nabadzībā, un tad cilvēks ir brīvs." -Kārlis Padegs
 *
Šibrīd apkārt notiek ļoti daudz fizisku lietu. Sākās skološanās, jāraksta atskaites, jāsūta e-pasti, jāpošas uz Portugāli ķert sauli, pēc kuras aizvien slāpst, jākomunicē ar gudriem cilvēkiem un jāuzsūc daudz nākotnei noderīgas informācijas, tik jāskrien pa dzīves momentiem un jāķer. Man kaut kā bija šķitis, ka liela fizisko lietu dažādība noved pie emocionāla pacēluma (ar šo domāju jebkāda spektra pacēlumu, pat negatīvu). Šobrīd esmu emocionāli pilnībā tukša. Atkal jauna sajūta. Viss ir skaisti un to es saprotu, mans prāts nav atrofējies, tas aizvien izskaitļo skaisto, burvīgo, brīnišķīgo un vienreizējo.
*

Ja cilvēkam ir neprātā slima kāja, to amputē, lai dzīvotu labāk.
Ja cilvēkam ir neglābjami savainota roka, arī to amputē, lai dzīvotu pilnvērtīgāk.
Ja cilvēks ir muļķis un visu uztver ar sajūtām, ne prātu, vai arī tās atvieno no ķermeņa un gara, lai dzīvotu labāk?
*
Sāpes plūstam pa šūnu dzīslojumu. Tas prieks, tie smiekli. Tā laime līdzcilvēka acīs, kas prieku izstaro kā brīnumsvecītes gaismu tukšā telpā. Tās vientuļās naktis izdzīvojot un pārdzivojot visu atkal no gala. Tie rīti, kad mīlestība nogūlusies blakus un dusi čuč.
Neko no tā nedrīkst mainīt. Ir būtiski apzināties, ka spektrs ar melnām švīkām ir nenovērtējami labāks kā caurspīdīgs. Tukšs un nepiepildīts - garlaicīgs.
Atkal jau prāts saka, cik vakars šodien skaists.
*
Zini, Kārli, šoreiz gan tev nebūs taisnība. Atdodiet man manu prieku un, lūdzu, atdodiet man manas sāpes!

Citādāk - bet ne labāk.

*

Vai rakstīšana manī dzīvo tikai tad, kad sāp?

Sasodītus.. novembris, decembris, janvāris, februāris, marts, aprīlis, maijs, jūnijs.. 8 mēnešus ne vārda un es tāpat sēžu savās pretīgajās četrās sienās un cenšos izspiest ūdeni no acīm. Šodien nedabīgi. Šodien sāpēja tik ļoti, ka nespēju. Tik pretīgas un parazītiskas sajūtas sevī nebiju (neesmu) jutusi nekad savā dzīvē. Cenšos raudāt, bet nevar. Kaut vienu tūkstošo daļiņu atdāvināt spilvenam būtu svētki, bet tā vietā tas parazīts tricina manu ķermeni. Vai jūs no skumjām esat kādreiz trīcējuši?

Es varētu uzrakstīt grāmatu par mums. Tas ir, par sevi. Par to kā es biju. Un to kā tu nekad nebiji. Un kā tagad tu esi un manis nav. Trīcoša miesa un sālsūdens pie lūpas (ja paveicas).

*

Spīd acīs gaisma, žilbina acis un uzdzen tirpoņu pirkstu galos un ausu ļipiņās. Dūmaka cepina manu kaulus un rauj gabalos. Rauj kaulus, rauj miesu, pat pārplēš aknu un liesu. Rauj asins kapilārus, sirds ritma pārsitieni raustās, rauj pašu sirdi... Aplaudējat vēl, tāpēc jau vergojat diendienā, lai nopirktu biļeti, nopirktu perfektu vietu perfektā rindā un paskatītos uz manu nožēlojamību no sava perfektā skatupunkta ar perfekto smaidu un perfekto bezjēdzību.

Kad cilvēks jūt, viņš ir. Nē, šodien es jūtu un neesmu. Tie plaudējošie izdzimteņi ar ģipsī grebtiem smaidiem ir vairāk kā es. Viņi eksistē. Mākslīgi, tas tiesa, bet tas ir daudz labāk kā nosmakt pašam savā neesamībā. To es dāvāju tam vienīgajam. Cilvēki, negaidiet, kad liktenis jums atņems sirdspukstus. Atveriet krūškurvi un izraujiet to pukstošo kropli ārā paši. Pasakiet kādam, ka mīlat. Pasakiet to sev. Pašnāvība.

Atskaite

Rozā lapiņas. Milzums daudz mazu rozā lapiņu rotā galdu. Un krēslus. Un grīdu. Griesti izsprukuši sveikā cauri. Laimīgie viņi. Tā kā šis pasākums vairs neizskatās pēc omulīgām piezīmēm, bet gan drīzāk `vai die, ak šausmas`, tad tomēr jāatgriežas pie tehnoloģiskām piezīmēm, kurās neesmu apburoši spīdoša vai kaut vienkārši spīdoša vai vienkārši apburoša. Lielā mērā ceru, ka šoreiz vismaz 50% no burtu salikumiem sastādīs manas treniņu piezīmes, jo tas ir mērķis numur viens, kā arī daudzi draudziņi lūdz atskaites par to burvelību, kas šobrīd notiek treniņu laukumā un manā galvā. Tik daudz informācijas, ka nepierakstot daļu no tās varētu pazaudēt smadzeņu putekļainajos nostūros un to nu gan mēs negribētu. Lai nu kā, būtu daudz un daudz ko rakstīt, bet nezinu taču ar ko lai sāk! Aplis. Riņķis. Bezgalība.

Esmu iekārtojusies darbiņā, kuru katru mīļas dienas vakaru vēlos pamest un katru saulainu rītu mīļoju un priecājos kā man paveicies. Apļi.

Ik pa brīžam paciemojos Kaņierī. Nu jau laikam nav tāda būtne, kas nebūtu informēta par Rīgas Domei iesniegto un arī laimīgi apstiprināto projektu. Man tas gods pārvaldīt finanses, visas budžeta lietas (yup, esmu pro, 10 minūšu laikā tapu apgaismota par dubulto grāmatvedību un citiem zvēriem), lietvedība un citas organizējošas lietiņas. Jāsaka, ka no otras puses tas viss izskatās pilnīgi citādāk.

Brālīši jānīši tika aizvadīti kopā 5 cilvēku kompānijā, kas bija piemīlīga pasēdēšana, sarunas un smaidi, nakts vidū ejot peldēties un no rīta ejot pie gotiņām pēc piena. Sapratu, ka nemaz ne tik dziļi sirdī esmu lauku pāķītis!

Jau vairāk kā gadu neesmu jājusi.

Un tas ir fantastiski. Tā tam vienkārši bija jānonāk, jo citādi, kas zina, kad būtu iedomājusies par tādu zirgu psiholoģiju, kas nu jau spējusi aizraut līdz nemaņai. Var jāt ar zirgiem. Bet var arī vienkārši ar viņiem būt, spēlēties, ālēties, mīļoties. Un pēc tam nevis jāt, bet lidot (lidošana gan ir vēl tikai manas atmiņas par nākotni).

Uz ABFS šogad netieku. Bet mierinājums, ka tāpat darboņu komanda diezgan liela un viss būs jauki sadarīts!

Ilgi gaidītais Art Space arī paliks nesagaidīts. Šim gan iemesls ir riktīgs pozitīvisma lādiņš. Bet par to citreiz.

Valsts ieņēmumu dienestā man izsniedza citas personas dokumentus. Interesanta sistēma. Caur to atklājās, ka iedzīvotāju reģistrā esmu deklarēta nepareizi. Jautrība.

Kagors. Skumjākā vasaras daļa. Varbūt kāds atceras Kagorīti, lielo zirgu, kas ir bijis vismīļākais uz pasaules. Atceros kā kādreiz visi zirgi bija vismīļākie, visi jauki, labi, smuki, skaisti. Tagad jau ar tā ir, bet citādāk. Ar cilvēkiem jau laikam līdzīgi. Sajūti to maģisko sajūtu un nekas vairs nav tāpat kā agrāk. Nekad vienkārši j a u k s, l a b s, s k a i s t s un s m u k s nespēj dot to pilnību, ko spēja agrāk. Iepazīsti to vienu brīnumu un čušš, pasaule izmainās. Respektīvi, long story short, viņu pārdeva, jo viņa vienīgās zāles bija 24/7 svaigs gaiss un pļavas. Tāpēc jau savā ziņā biju priecīga, ka viņš dodas prom, ka būs pārēdies un apžilbis no saules. Aizbraucu ciemos un nepazinu. Nē, pazinu, uzreiz, pirmajā sekundē, bet tas bija fiziski. Tās pašas kājas, tās paša austiņas, deguntiņš un zvaigznīte uz pieres. Bet tai pašā laikā sveša būtne. Likās itkā viņā iekšienē būtu kaut kas salūzis. Ka viņš pats būtu salūzis. Raudāt nespēju, jo tomēr biju priecīga viņu satikt. Tagad katru brīdi domāju, cik briesmīgs draugs esmu, ka nespēju par viņu parūpēties. Manī iekšā dzīvo tik liela mīlestība, ko viņam dot. Bet es nevaru iedot. Viss, protams, atduras pret naudu. Es negribu savu zirgu. Zinu skaidri un gaiši, ka negribu. Bet Kingstoniņš ir pilnīgi cita opera. Nekas uz šīs pasaules uz viņu neattiecas tāpat kā uz pārējām būtnēm. Tas ir tā itkā zigi ir superforši un ietilpst superforšo lietu visumā, kas novietots manas sidrs centrā, kur ietilpst arī visas citas manas mīlestībiņas. Bet viņam vienam pieder atsevišķs visums. Viņš ir privatizējis veselu visumu. Man šķiet, daudziem pat nav ne jausmas kā ir to sajust.

Treniņi ar Fairu, manu jauno treniņu draudzeni, man ir neparasti daudz iemācījuši par sevi un cilvēkiem. Arī par sevi un Kagoru. Par pasauli. Tiešām nekad nebūtu ticējusi, ja kāds man teiktu, ka būšana divatā ar viņu laukuma vidū man iemācīs, kas ir pasaule.

Nemocīšu jūs vairāk, pietiek jau, ka par to domājot nemitīgi moku sevi.

Saldum saldu dusu, draudziņi!

daļa no manis pie tevis aiziet

Man reizē sirds un Visums sāp
bet cilvēku nedrīkst tā sāpināt

/K. Elsbergs/

Cik ļoti man patīk tie brīži, kad varu vienkārši paņemt rokās karstu tējas krūzi un lasīt Klāvu!

Esmu nolēmusi jūs turpmāk, ik pa laikam, nedaudz pamocīt ar viņa dzeju!