"Nonākt tik tālu, ka nava ne kaislības, ne naida, vienaldzīgi sīki
dzīves pienākumi un vērtības, pats savā kailā nabadzībā, un tad cilvēks
ir brīvs." -Kārlis Padegs
*
Šibrīd apkārt notiek ļoti daudz fizisku lietu. Sākās skološanās, jāraksta atskaites, jāsūta e-pasti, jāpošas uz Portugāli ķert sauli, pēc kuras aizvien slāpst, jākomunicē ar gudriem cilvēkiem un jāuzsūc daudz nākotnei noderīgas informācijas, tik jāskrien pa dzīves momentiem un jāķer. Man kaut kā bija šķitis, ka liela fizisko lietu dažādība noved pie emocionāla pacēluma (ar šo domāju jebkāda spektra pacēlumu, pat negatīvu). Šobrīd esmu emocionāli pilnībā tukša. Atkal jauna sajūta. Viss ir skaisti un to es saprotu, mans prāts nav atrofējies, tas aizvien izskaitļo skaisto, burvīgo, brīnišķīgo un vienreizējo.
*
Ja cilvēkam ir neprātā slima kāja, to amputē, lai dzīvotu labāk.
Ja cilvēkam ir neglābjami savainota roka, arī to amputē, lai dzīvotu pilnvērtīgāk.
Ja cilvēks ir muļķis un visu uztver ar sajūtām, ne prātu, vai arī tās atvieno no ķermeņa un gara, lai dzīvotu labāk?
*
Sāpes plūstam pa šūnu dzīslojumu. Tas prieks, tie smiekli. Tā laime līdzcilvēka acīs, kas prieku izstaro kā brīnumsvecītes gaismu tukšā telpā. Tās vientuļās naktis izdzīvojot un pārdzivojot visu atkal no gala. Tie rīti, kad mīlestība nogūlusies blakus un dusi čuč.
Neko no tā nedrīkst mainīt. Ir būtiski apzināties, ka spektrs ar melnām švīkām ir nenovērtējami labāks kā caurspīdīgs. Tukšs un nepiepildīts - garlaicīgs.
Atkal jau prāts saka, cik vakars šodien skaists.
*
Zini, Kārli, šoreiz gan tev nebūs taisnība. Atdodiet man manu prieku un, lūdzu, atdodiet man manas sāpes!
