Atskaite

Rozā lapiņas. Milzums daudz mazu rozā lapiņu rotā galdu. Un krēslus. Un grīdu. Griesti izsprukuši sveikā cauri. Laimīgie viņi. Tā kā šis pasākums vairs neizskatās pēc omulīgām piezīmēm, bet gan drīzāk `vai die, ak šausmas`, tad tomēr jāatgriežas pie tehnoloģiskām piezīmēm, kurās neesmu apburoši spīdoša vai kaut vienkārši spīdoša vai vienkārši apburoša. Lielā mērā ceru, ka šoreiz vismaz 50% no burtu salikumiem sastādīs manas treniņu piezīmes, jo tas ir mērķis numur viens, kā arī daudzi draudziņi lūdz atskaites par to burvelību, kas šobrīd notiek treniņu laukumā un manā galvā. Tik daudz informācijas, ka nepierakstot daļu no tās varētu pazaudēt smadzeņu putekļainajos nostūros un to nu gan mēs negribētu. Lai nu kā, būtu daudz un daudz ko rakstīt, bet nezinu taču ar ko lai sāk! Aplis. Riņķis. Bezgalība.

Esmu iekārtojusies darbiņā, kuru katru mīļas dienas vakaru vēlos pamest un katru saulainu rītu mīļoju un priecājos kā man paveicies. Apļi.

Ik pa brīžam paciemojos Kaņierī. Nu jau laikam nav tāda būtne, kas nebūtu informēta par Rīgas Domei iesniegto un arī laimīgi apstiprināto projektu. Man tas gods pārvaldīt finanses, visas budžeta lietas (yup, esmu pro, 10 minūšu laikā tapu apgaismota par dubulto grāmatvedību un citiem zvēriem), lietvedība un citas organizējošas lietiņas. Jāsaka, ka no otras puses tas viss izskatās pilnīgi citādāk.

Brālīši jānīši tika aizvadīti kopā 5 cilvēku kompānijā, kas bija piemīlīga pasēdēšana, sarunas un smaidi, nakts vidū ejot peldēties un no rīta ejot pie gotiņām pēc piena. Sapratu, ka nemaz ne tik dziļi sirdī esmu lauku pāķītis!

Jau vairāk kā gadu neesmu jājusi.

Un tas ir fantastiski. Tā tam vienkārši bija jānonāk, jo citādi, kas zina, kad būtu iedomājusies par tādu zirgu psiholoģiju, kas nu jau spējusi aizraut līdz nemaņai. Var jāt ar zirgiem. Bet var arī vienkārši ar viņiem būt, spēlēties, ālēties, mīļoties. Un pēc tam nevis jāt, bet lidot (lidošana gan ir vēl tikai manas atmiņas par nākotni).

Uz ABFS šogad netieku. Bet mierinājums, ka tāpat darboņu komanda diezgan liela un viss būs jauki sadarīts!

Ilgi gaidītais Art Space arī paliks nesagaidīts. Šim gan iemesls ir riktīgs pozitīvisma lādiņš. Bet par to citreiz.

Valsts ieņēmumu dienestā man izsniedza citas personas dokumentus. Interesanta sistēma. Caur to atklājās, ka iedzīvotāju reģistrā esmu deklarēta nepareizi. Jautrība.

Kagors. Skumjākā vasaras daļa. Varbūt kāds atceras Kagorīti, lielo zirgu, kas ir bijis vismīļākais uz pasaules. Atceros kā kādreiz visi zirgi bija vismīļākie, visi jauki, labi, smuki, skaisti. Tagad jau ar tā ir, bet citādāk. Ar cilvēkiem jau laikam līdzīgi. Sajūti to maģisko sajūtu un nekas vairs nav tāpat kā agrāk. Nekad vienkārši j a u k s, l a b s, s k a i s t s un s m u k s nespēj dot to pilnību, ko spēja agrāk. Iepazīsti to vienu brīnumu un čušš, pasaule izmainās. Respektīvi, long story short, viņu pārdeva, jo viņa vienīgās zāles bija 24/7 svaigs gaiss un pļavas. Tāpēc jau savā ziņā biju priecīga, ka viņš dodas prom, ka būs pārēdies un apžilbis no saules. Aizbraucu ciemos un nepazinu. Nē, pazinu, uzreiz, pirmajā sekundē, bet tas bija fiziski. Tās pašas kājas, tās paša austiņas, deguntiņš un zvaigznīte uz pieres. Bet tai pašā laikā sveša būtne. Likās itkā viņā iekšienē būtu kaut kas salūzis. Ka viņš pats būtu salūzis. Raudāt nespēju, jo tomēr biju priecīga viņu satikt. Tagad katru brīdi domāju, cik briesmīgs draugs esmu, ka nespēju par viņu parūpēties. Manī iekšā dzīvo tik liela mīlestība, ko viņam dot. Bet es nevaru iedot. Viss, protams, atduras pret naudu. Es negribu savu zirgu. Zinu skaidri un gaiši, ka negribu. Bet Kingstoniņš ir pilnīgi cita opera. Nekas uz šīs pasaules uz viņu neattiecas tāpat kā uz pārējām būtnēm. Tas ir tā itkā zigi ir superforši un ietilpst superforšo lietu visumā, kas novietots manas sidrs centrā, kur ietilpst arī visas citas manas mīlestībiņas. Bet viņam vienam pieder atsevišķs visums. Viņš ir privatizējis veselu visumu. Man šķiet, daudziem pat nav ne jausmas kā ir to sajust.

Treniņi ar Fairu, manu jauno treniņu draudzeni, man ir neparasti daudz iemācījuši par sevi un cilvēkiem. Arī par sevi un Kagoru. Par pasauli. Tiešām nekad nebūtu ticējusi, ja kāds man teiktu, ka būšana divatā ar viņu laukuma vidū man iemācīs, kas ir pasaule.

Nemocīšu jūs vairāk, pietiek jau, ka par to domājot nemitīgi moku sevi.

Saldum saldu dusu, draudziņi!