Laikam par maz
ticēju un par daudz uzdrošinājos.
Nemitīgā sajūta, ka
nedrīkst palaist vaļā, ka jātur cik cieši vien var. Un šodien es nododu
pasauli. Pirmo reizi iedomājos par iespēju atdāvināt savu visumu. Raudu par to,
cik slikts draugs esmu. Raudu par to, ka nekad neesmu bijis draugs. Atdāvināt
visumu? Kā, lai sevi kādam atdāvina?
Bet man tik ļoti
gribas dzīvot. Vai otru maz drīkst tā nodot kā to daru es? Pastāv jebkas, kas drīkst būt attaisnojums aizmirstībai? Es negribu
šķirties no sava visuma un raudu par to, cik ļoti man tomēr beidzot gribas dzīvot mierā ar savu esību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru